Parīzes valdzinājums

"Redzēt Parīzi un mirt"...teiciens, kurš manās acīs ieguvis mazliet citu skanējumu, ņemot vērā pēdējā pusgada notikumus Eiropā. Kad vīra kungs iegādājās biļetes, Parīzē vēl nebija notikuši  teroristu uzbrukumi.

Dienu pirms mūsu izlidošanas nogranda divi sprādzieni Briselē. Es  devos uz Parīzi ar pastardienas sajūtu azotē. Šarla de Gola lidosta bija pilna ar karavīriem pilnā bruņojumā, pazemes stacijā ,kurā izkāpām Parīzes centrā, riņķoja policisti, pārbaudot somas un cilvēkus...pagaidām nekādas romantiska izjūtas mani nepārņēma, tikai bija vēlme ātrāk izkļūt no pazemes labirintiem un ieraudzīt saules gaismu.
Nepilnajās četrās dienās ko tur pavadīju, sapratu, ka labprāt atgrieztos vēl...ir tik daudz ko redzēt...avēnijas, ieliņas, mazas šķības mājiņas, monumentālas celtnes...spožums un posts.
Māksla, mode, cilvēki.
Mani sievišķīgie secinājumi, kas radās vērojot parīzietes ir:

•  jo vienkāršāk esi apģērbusies, jo elegantāk izskaties
• jākrāso lūpas(laikam beidzot esmu nobriedusi sarkanajai lūpu krāsai savā dzīvē)
• pieklājība nevienu kapā nav iedzinusi
• baudi mirkli un dzīvi; vīns pusdienās, tas ir forši :)

Man jebkura aizceļošana , kaut uz piecām dienām liekas brīnišķīga. Virs galvas tās pašas debesis, kas šeit, bet tomēr citas. Jaunas smaržas, garšas un miljoniem iespaidu...

Sarkanas publiski pieejamas klavieres var būt tikai Parīzes lidostā :).