un tā, ņemam omes rūtainos vilnas brunčus līdz celim, kas vairs nav modē, tādēļ skumīgi mētājas mājasaugšā un centīsimies ar tiem realizēt bērna sapni par tautastērpa svārkiem. Ar prieku konstatējam, ka apakšmala iešūta kārtīgu gabalu, turklāt atlocīta dubultā, tā, ka sanāk pat vairāk kā īsti garie tautiņbrunči līdz potītēm. atārdām, izpletējam un griežam tik nost. Mazais tautubērns nebeidz dancot riņķī un dziedāt, tādējādi mēģinot paātrināt sapņa radīšanas procesu
Pašai prieks, ka tik īsā laikā sanāk gaužām labs rezultāts. Pat josta nav jātaisa, viss jau gatavs, tik jāatšuj sāns, apakša, un, tā kā bērnēns vēl cītīgi aug, jostā uztaisu trīs pogas ar pogcaurumiem, ar iespēju mainīt vidukļa apkārtmēru, ja paliek par šauru. Atšujam apakšu, ... hex, pex ... un svārki gatavi!
Redz kur arī mana tautumeita
Skaisti brunči!
AtbildētDzēst