Šodien sapratu, ka tik sen blogā nekas nav rakstīts. Domas un idejas bijušas daudz, bet laika ne tik daudz. Atruna diezgan muļķīga.
Pirmssvētku burzma, svētku trakums un skolas brīvdienas beigušās. Ir sācies jauns gads. Es mājās klīstu no viena kakta uz otru un nekam īsti nevaru pieķerties.
Gan es, gan ģimene turpinām priecāties par sniegu, kurš beidzot atnāca un sagūstīja mūs.
Biju solījusi bērniem brīvlaikā aizbraukt uz laukiem. Tā nu sagadījās, ka brauciens iekrita tieši tajā dienā, kad Kurzemē plosījās lielā sniega vētra. Pēdējos kilometrus braucām uz 30-40 km/h. Ance teica, ka ir sajūta it kā brauktu pa lauku, nevis ceļu. taču visapkārt piesniguši meži un ziemas pasaka. Nekādas dabas stihijas nemazināja manu prieku par puteni.
Visu dienu sniegs griezās vērpetēs, likās,ka parauts vaļā kāds neredzama maisa gals.
Tad pēkšņi parādījās saule, kura tik pat ātri pazuda.
Kur gaisma, tur siltums...
...kur siltums, tur dzīvība.
Kad visas dzīvās radības apraudzītas, tad var atgriezties siltā istabā un uzvarīt tēju. Klausoties vēja gaudās aiz loga ļauties rokdarbiem un gaidīt jaunu rītu...
...kas atnāk pārsteidzošs un skaists.
Lai visiem sniegota un pārsteidzoša nedēļa.
