Līst,līst un līst...Kā dienu, tā nakti. Viss ir tik pelēks, bezkrāsains un slapjš. Ir sajūta ,ka "lielais pelēkais" sevī kā putekļu sūcējā iesūc visu. Gan cilvēkus,gan laiku.
Laiks skrien arvien ātrāk un ātrāk, nespēj attapties, kad piektdiena jau atkal ir klāt. Man liekas ,ka šis melnais laika caurums katru gadu sākas apmēram vienā laikā, oktobrī, kad pulkstenis tiek pārgriezts uz ziemas laiku.
Mūsu ģimenes ikdienā,mani diezgan bieži pārņem sajūta, ka mēs katrs griežamies savā orbītā un nevaram satikties, nu gluži kā vilciena sliedes,kas vienmēr iet paralēli. Lai šo atsvešinātību, kas pa nedēļu mūs apņēmusi, mazinātu, dodamies brīvdienu pastaigās. Vienalga kur, kaut vai pa rajonu. Ja ir iespēja, tad dodamies ārpus Ādažiem. Parasti gan atskan čīkstēšana ,gan no spurainās tīnes, gan puikas ,kuram kustības vajag kā elpot, puses. Tomēr esmu novērojusi, ka pastaiga vēl pat nav pusē, kad atskan sajūsmas saucieni.
Man liekas,ka šīs pastaigas darbojas kā ģimenes terapija.
Un pastaiga var sākties...Šis ir mūsu ģimenes loceklis kam vārds "kustība" ir vienlīdzīgs vārdam "elpot"
Kad pārējie čaļi ir panākuši visātrāko, dabas izpēte var sākties...
...šajā izbraukumā mutuļojošā strautā atklājām Latviju.
Mana banda, es,protams, aizkadrā ;).
Vai vari ieraudzīt visu piecus bandas locekļus?
Šim bandas loceklim pastaigas ārpus rajona gadās ļoti reti, jo viņam nepatīk braukt ar mašīnu. Protams tuvējā mežā jutās ļoti laimīgs.
"Negribu kāpt mašīnā" jaunskungs ar "Negribu iet pastaigā" jaunkundzi...
...un es :)
Novēlu nepazaudēt vienam otru šajā trakajā dzīves skrējienā.
